BALTIE ZIEDI
“No 1940. līdz 1941. gadam aptuveni 36 000 Latvijas iedzīvotāju tika represēti politisku iemeslu dēļ. No 1940. līdz 1956. gadam Latvija zaudēja 28%, jeb 565 000, no iedzīvotājiem – karā, bēgļu gaitās, okupācijas varu represijās un deportācijas uz gulagu. Padomju deportācijas oficiāli tika skaidrotas kā nozīmīgas politiskas darbības cīņā ar proletariāta ienaidniekiem. Katrs, kurš protestēja, tika apsūdzēts pretpadomju aģitācijā, kas, saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksa 58. pantu, bija kriminālnoziegums.” (No grāmatas “Ar bērna acīm”)
Savas rezidences laikā Ruckā notikumu dalībnieku balsīs es dzirdēju stāstus par deportācijām uz Sibīriju. Es empatizēju ar sāpēm un vilšanos, ko šī pieredze radījusi viņu dzīvēs, atstājot nospiedumu mūža garumā, un centos pārnest šo sajūtu savās grafikās. Vienmēr veidojas plaisa, kad tā Vēstures daļa, kuru raksta ar lielo burtu, neietver sevī tās lielās un mazās tiešās sekas, ko notikumi atstāj cilvēku dzīvēs. Par dalīšanos ar saviem stāstiem es vēlos pateikties Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrībai un personīgi Pēterim Ozolam, Zigrīdai Pommerei, Mārai Vilderei, Maijai Ballahai, Zinaīdai Rancānei un Alvim Jansonam. Paldies arī Elīnai Kalniņai par materiālu, kas apkopots pastāvīgajā ekspozīcijā “Sirdsapziņas ugunskurs: 1939–1957” Cēsīs. Paldies visiem Ruckas mākslas rezidenču centra darbiniekiem par man doto izdevību paplašināt savu izpratni par pasauli un par sniegto iespēju strādāt pie šī projekta.
