Saule nāk
Baltu mitoloģijā Saules dievībai ir centrāla nozīmi, kas atrod izpausmi sievietes formā. Jau ilgi pirms reģiona kristianizācijas Saule Latvijā tika uzskatīta par māti, kā dzirdam dziesmā “Saule, Pērkons, Daugava” (kas balstīta tekstā no Raiņa dzejoļa un kuras mūziku komponējis Mārtiņš Brauns):
“Saule mūsu māte
Daugav’ — sāpju aukle.
Pērkons velna spērējs,
Tas mūsu tēvs”.
Saule ir gaismas un siltuma devēja kā arī cilvēku laika noteicēja, un no viņas atkarīga visas zemes dzīvības labklājība un atjaunošanās. Tādējādi, pati sevī ietverot atjaunošanās ideju, viņa var tikt attēlota gan kā māte, gan meita. Darbā “Saule nāk” attēlota šī arhetipiskā dieviete, kura savās rokās svinīgi tur planētu Zeme. Šī ir Saule-sieviete, kas pasauli kā bērnu audzina pretī saulei, kura ir dzīvības un veiksmes zīme. Vēl jo vairāk, caur to viņa ir jauna dieviete – Saules meita, kas tikko paradījusies mitoloģiskā stāsta audumā, un pārmantojusi pasauli, lai par to rūpētos, sveicot ar saules stariem. Līdzīgi, kā šai kristiešu baznīcai nepieciešama restaurācija un humānisma idejām nepieciešama atjaunošanās, tā arī pasaule sauc pēc dziedināšanas, un mūsu planēta – pēc lološanas un rūpēm.
